22.12.2009
Tā nu ir sanācis, ka aiz garlaicības atradu savu veco blogu. Man šķiet, ka izveidoju 2008. gadā, kad biju jauna un traka. Nekas jau daudz nav mainījies. Varbūt spītība noplakusi, iespējams mērķtiecība kļuvusi vairāk uz mērķi orientēta; trakums gan apslāpis.
Pēdējais ieraksts, ko veicu pavasarī, bija veltīts Māstrihtai, pilsētai, kurā tik sasodīti ļoti gribēju studēt. Nemelošu, ja teikšu, ka kādu gadu uz to tiecos un gatavojos. Tāpat atceros šo vasaru. Traka bez gala. Eksāmeni, izlaidums, pelnītais laimētais brauciens uz ASV.. pēc tā visa nepavisam nejutos gatava aizbraukt uz Nīderlandi pavisam. Biļetes pirku pēdējā brīdī, pēdējā brīdī koferus krāmēju. Braucu, cīnījos, izcīnījos.
Tā nu es te tagad esmu, arī Ziemassvētkos. Muļķe biju, ka paliku, muļķe biju, ka ļāvu ļaut sev palikt. Pietrūkst māju.
Bet ziniet, jā, tiekšanās pēc kaut kā vienmēr atmaksājas. Dāviniet sev svētkos sapni un vēlmes!
Undīne
14.05.2009
I have a dream,
a song to sing
To help me cope with anything
If you see the wonder,
of a fairy tale
You can take the future,
even if you fail.
12.05.2009 [2]
Kad latvietim kaut kas nepatīk viņš iedomājas, ka ir avīzē ietīts [nemanāms] ķieģelis un ar spēku triecas iekšā viņam tik ļoti kaitinošā otra cilvēka sienā, kuru viņš uzskata par plānu esam. Diemžēl un par spīti sienas mēdz būt arī biezas un straujais sitiens beidzas ar paša ķieģeļa sadauzīšanu. Avīze neglābj!
Komentēšanas iespēja atslēgta
12.05.2009
Kādu dienu man beigs sāpēt galva un es būšu beigusi vidusskolu. Izlaidumā mēs ēdīsim sēnes un es svinēšu ar prieku, jo sēnes man negaršo un vidusskola nepatīk.
